Sūdzība apstrīd Latvijas Republikas Saeimas 1997.gada 12.jūnijā pieņēmto Ārstniecības likumu, kura 4.panta pirmā daļa ar 2004.gada 27.maija Grozījumiem Ārstniecības likumā izteikta šādā redakcijā: Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas pretendentu rindu veidošanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(Šīs lietas materiāls iesniegšanai Eiropas cilvēktiesību tiesai .pdf formātā atrodams raksta beigās!)

 

Rīga, 2016. gada 8. februāris

LATVIJAS REPUBLIKAS SATVERSMES TIESAI

J.Alunāna ielā 1, Rīgā, LV-1010

 

Pieteikuma iesniedzējs:

Valdis Krisbergs

Personas kods  310144-11567

Korespondences adrese:

A.Čaka ielā 83/85 – 6, Rīgā, LV-1011

 

 

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu:

         Latvijas Republikas Saeima

 

 

 

 

KONSTITUCIONĀLĀ SŪDZĪBA

par Saeimas 1997.gada 12.jūnijā pieņemtā Ārstniecības likuma 4.panta pirmās daļas neatbilstību Latvijas Republikas Satversmes preambulai un 1., 64., 89. un 111.pantam.

 

Šī Konstitucionālā sūdzība (pieteikums) tiek iesniegta sakarā ar to, ka Saeimas 1997.gada 12.jūnijā pieņemtā Ārstniecības likuma 4.panta pirmā daļa (turpmāk – apstrīdamā norma) neatbilst Satversmes preambulā nostiprinātajam un no Satversmes 1.panta izrietošajam Latvijas kā sociāli atbildības valsts principam, Satversmes 64.pantā noteiktajam, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros, un tieši aizskar manas Satversmes 89.pantā nostiprinātās un aizsargātās pamattiesības uz veselību un medicīniskās palīdzības minimumu.
Manas aizskartās tiesības ir ietvertas Satversmes 8.nodaļā, kas saucas „Cilvēka pamattiesības”. Tās apstiprina arī ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 25.panta pirmā daļa, ANO Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 12.pants un Eiropas Sociālās hartas 3., 11., un 13.pants. Turklāt uzskatu, ka manas sūdzības izskatīšana atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 pantam ir vispārsvarīga, jo sūdzībā aplūkotais veselības aizsardzības un medicīniskās palīdzības minimuma nodrošinājuma jautājums ir aktuāls Latvijas sabiedrības normālai pastāvēšanai vispār. Tāpēc vēršos ar konstitucionālo sūdzību tieši Satversmes tiesā.

 

Lietas apstākļu izklāsts un sūdzības juridiskais pamatojums ir sekojošs:

Satversmes preambulā ir noteikts: Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības. Latvijas kā sociāli atbildīgas valsts princips izriet arī no Satversmes 1.panta.

Satversmes 64.pantā ir paredzēts: Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros.

Saskaņā ar Satversmes 89.pantu valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Satversmes 91.pantā ir noteikts: Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Atbilstoši Satversmes 111.pantam valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.

Latvijas Republikas Saeima 1997.gada 12.jūnijā pieņēma Ārstniecības likumu, kura 4.panta pirmā daļa ar 2004.gada 27.maija Grozījumiem Ārstniecības likumā izteikta šādā redakcijā:

Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas pretendentu rindu veidošanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību nosaka Ministru kabinets (turpmāk – apstrīdamā norma).

Tādējādi tiesības noteikt tādu būtisku cilvēka pamattiesību kā tiesību uz veselības aizsardzību un medicīniskās palīdzības minimumu saturu un īstenošanas kārtību likumdevējs ir deleģējis izpildvarai – Ministru kabinetam.

Savukārt demokrātiskā tiesiskā valstī darbojas princips, ka cilvēka pamattiesību satura un apjoma, kā arī ierobežojumu noteikšana ir tikai pašas tautas un tās tieši ievēlēto priekšstāvju, Latvijā – parlamenta kompetencē. Tikai tauta un parlaments jeb likumdevēja vara, kas pārstāv visu vēlētāju intereses, var lemt par cilvēka pamattiesību jautājumiem. Minēto apliecina arī Satversmes 116.pants, kurā noteikts: Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes deviņdesmit sestajā, deviņdesmit septītajā, deviņdesmit astotajā, simtajā, simt otrajā, simt trešajā, simt sestajā un simt astotajā pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

Līdz ar to apstrīdamā norma ir pretrunā ar Satversmes 64.pantu, kas likumdošanas funkciju piešķir tautai un Saeimai.

Lai noskaidrotu, vai apstrīdamā norma neatbilst Satversmes preambulai, 1., 64., 89. un 111.pantam, ir jāveic padziļināta cilvēka pamattiesību uz veselības aizsardzību un medicīniskās palīdzības minimumu izpēte.

Starptautiskie tiesību akti nosaka, ka ikvienam neatkarīgi no materiālā stāvokļa jābūt pieejamiem nepieciešamajiem veselības pakalpojumiem, nepakļaujot savu ģimeni sociālam un finansiālam riskam. Arī Eiropas Sociālās hartas (ESH) 1.sadaļas 11.punktā ir atzīts, ka ikvienai personai ir tiesības izmantot jebkurus pasākumus, kas ļauj uzturēt iespējami augstāko veselības līmeni. Latvijas Republikas Satversmes 111.pants nosaka, ka “valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.” Ko ietver Satversmē paredzētais “valsts garantētais medicīniskās palīdzības minimums”? Šis jautājums aizvien ir aktuāls ne tikai juristu un mediķu aprindās. Ar to saskaras ikkatrs indivīds, kurš vēršas pēc palīdzības pie veselības aprūpes sistēmas, bet adekvātu palīdzību nesaņem.

Vai ir pieļaujams, ka cilvēka dzīvība ir atkarīga tikai no sabiedrības līdzcietības un solidaritātes, bet valstij nav nekādas atbildības, jo likums neparedz pietiekami precīzu regulējumu tām garantijām, kas izriet no Satversmes un starptautiskajām saistībām, ko valsts uzņēmusies?

Vēsturiski tiesības uz veselību jau kopš ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas pieņemšanas 1948.gadā ir atzītas par mūsdienu cilvēktiesību standartu neatņemamu sastāvdaļu. Deklarācijas 25.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai. Laba veselība bieži ir priekšnoteikums spējai dzīvot pilnvērtīgu, cieņpilnu dzīvi un baudīt citas cilvēktiesības, tādas kā tiesības uz vienlīdzību, nediskriminēšanu, privātumu, uzturu, darbu, izglītību un daudzas citas.

ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja tās Vispārējā komentārā Nr.14 (2000) ir skaidrojusi, ka “veselība ir fundamentāla cilvēktiesība, kas nepieciešama citu cilvēktiesību realizēšanai. Katram cilvēkam ir tiesības baudīt visaugstāko sasniedzamo veselības standartu, kas nodrošina cilvēka cienīgu dzīvi.”

Latvija ir ratificējusi vairumu no starptautiskajiem dokumentiem, kas regulē tiesības uz veselības aizsardzību. Šāds regulējums ir ietverts Vispārējās cilvēktiesību deklarācijā (25.panta 1.daļa), ANO Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (12.pants) un Eiropas Sociālajā hartā (3., 11, un 13.pants). Papildus minētajiem tiesību avotiem tiesības uz veselību ir atzītas arī ANO Starptautiskajā konvencijā par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu (5.panta (e) daļa), ANO Konvencijā par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu (11.panta pirmās daļas (f) un 12.pants), ANO Konvencijā par bērna tiesībām (24.pants), ANO Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām (25.pants) un ANO Konvencijā par cilvēktiesībām un biomedicīnu (3.pants).

Vienlaikus Latvija ir arī Pasaules Veselības organizācijas (PVO) dalībvalsts, kuras konstitūcija nosaka, ka “visaugstākais sasniedzamais veselības līmenis ir katra cilvēka viena no pamattiesībām”.

ES Pamattiesību hartā arī ir normas attiecībā uz veselības aprūpi. Hartas 35.panta otrajā teikumā ir noteikts, ka, “nosakot un īstenojot visu Savienības politiku un darbības, ir jānodrošina augsts cilvēku veselības aizsardzības līmenis.” Kopš 2009.gada decembra, stājoties spēkā Lisabonas līgumam, Harta ir kļuvusi juridiski saistoša arī Latvijā. Kā izriet no Paskaidrojumiem Hartas sakarā, 35.pantā noteiktie principi ir balstīti uz Vienošanās par Eiropas Savienības darbību 168.pantu (ex 152.pantu) un uz Eiropas sociālās hartas 11.un 13.pantiem.

Tādējādi veselības tiesību garantēšanā nav pietiekami ar faktu, ka veselības aprūpe ir de facto pieejama. Ir jāpastāv arī reālai iespējai visiem valsts iedzīvotājiem bez diskriminācijas izmantot valstī esošos pakalpojumus, preces un izmantot veselības aprūpes infrastruktūru. Sevišķi jālūkojas, lai šī iespēja būtu nodrošināta visneaizsargātākajiem sabiedrības locekļiem – personām ar īpašām vajadzībām, etniskām minoritātēm, sievietēm, bērniem, veciem ļaudīm, ieslodzītajiem. Tāpat attiecībā uz ekonomisko/finansiālo pieejamību, maksājumiem par veselības aprūpes pakalpojumiem būtu jābūt samērīgiem jeb tādiem, ko var atļauties jebkurš, ieskaitot trūcīgos iedzīvotājus, neatkarīgi no tā, vai tie tiek nodrošināti caur privāto vai publisko sektoru.

Kā norādīts mag.iur. Ievas Liepiņas 2016.gada 31.janvāra pētījumā „Latvijas valsts garantētā “medicīniskās palīdzības minimuma” atbilstība cilvēktiesību standartam”, 2013.gadā Eiropas Sociālo tiesību komiteja izskatīja 38 dalībvalstu iesniegtos ziņojumus par Hartas pantiem attiecībā uz veselību, sociālo drošību un sociālo aizsardzību. Ziņojumi aptvēra laika posmu no 2008.-2011.gadam. Vispārējos secinājumos Komiteja atzīmēja, “ka ekonomiskā krīze Eiropā un tai sekojošie taupības pasākumi ir atstājuši negatīvu ietekmi uz cilvēktiesību ievērošanu, it īpaši sociālo un ekonomisko tiesību jomā.”

Jau 2009.gada secinājumos Komiteja paziņoja, ka “ekonomiskās krīzes rezultātā nevajadzētu veidoties situācijai, ka Hartā nostiprināto tiesību aizsardzība mazinās. Valstu valdībām ir saistoši spert visus nepieciešamos soļus, lai efektīvi nodrošinātu Hartā paredzētās tiesības īpaši šajā laika periodā, kad šo tiesību aizsardzība ir visvairāk nepieciešama. Komitejas brīdinājums tomēr nespēja sniegt cerēto efektu, un no 2013.gada Komitejas secinājumiem redzams, ka dalībvalstīs kopumā pārkāpumu konstatēts pat vairāk nekā 2009.gadā.

Komitejas secinājumu vispārējais pārskats parāda, ka vairākas valstis (ieskaitot Latviju) ir pārkāpušas Hartas 11.panta 1.punktu, jo joprojām turpina pastāvēt augsti jaundzimušo un mātes mirstības rādītāji, kā arī nav veikti pietiekami pasākumi šīs situācijas uzlabošanai. Komiteja norādīja, ka tajās valstīs, kur šie rādītāji nemainīgi paliek zemāki kā Eiropā vidēji, ir saskatāmi trūkumi veselības sistēmā kopumā un neadekvāta reakcija, lai mirstība tiktu samazināta.

Attiecībā uz “augstāko iespējamo veselības līmeni” Komiteja norādījusi, ka pēc PVO aprēķiniem dzīves ilguma rādītājs 2009.gadā (vidēji abiem dzimumiem) bija 73.28 (ES tajā pašā gadā vidēji 79.0). Latvijā šis rādītājs joprojām ir zemāks nekā citās Eiropas valstīs, kaut arī nedaudz palielinājies kopš pēdējā pārskata perioda. Tajā pašā laikā mirstības radītājs (nāves gadījumu skaits uz 1000 iedzīvotājiem) 2010.gadā bija 13.43, kas ir augsts salīdzinot ar citām Eiropas valstīm. Piemēram, Komiteja min, ka mirstības rādītājs no sirds un asinsvadu slimībām vecumā līdz 64 gadiem Latvijā trīs reizes pārsniedz ES vidējo rādītāju.

Neskatoties uz veiktajām reformām, Latvijai neizdevās izpildīt “Publiskās veselības stratēģijā 2004.-2010.gadam” izvirzīto mērķi – dzīves ilguma rādītāja sasniegšana 95% apmērā no ES vidējā rādītāja. Dzīves ilgums Latvijā palika vairāk kā sešus gadus zem ES vidējā radītāja 79.8 (2009.g.), pamatā tāpēc, ka Latvijai nebija izdevies sasniegt vērā ņemamus uzlabojumus attiecībā uz mirstības samazināšanu sirds un asinsvadu slimību rezultātā.

Šajā sakarībā Komiteja norādīja, ka, lai gan valsts veselības sistēma paredz nodrošinājumu visiem iedzīvotājiem un apmaksā noteiktu pamatpakalpojumu klāstu, tomēr faktiski pacienti ir pakļauti būtiskiem līdzmaksājumiem un tiešajiem maksājumiem, it īpaši attiecībā uz medikamentiem, kā arī neformālajiem maksājumiem. Tā sauktie “out-of-pocket” maksājumi jeb pakalpojuma saņēmēju tiešie maksājumi ir uzrādīti 37.8% apmērā no kopējiem izdevumiem par veselību, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem ES. Tāpat norādīts, ka pakalpojuma sniedzēja izvēles iespējas valsts uzturētās sistēmas ietvaros bieži ir ierobežotas, sevišķi lauku rajonos, jo ir garas rindas un nav pieejami alternatīvi pakalpojuma sniedzēji.

Papildus jau norādītajam Komiteja secināja, ka situācija Latvijā nav saskaņā ar Hartas 13.panta 1.punktu, jo sociālās palīdzības pabalstu apmērs ir acīmredzami nepietiekams, kā arī uzturēšanās ilguma prasība ārvalstniekiem, lai pretendētu uz sociālās palīdzības pabalstiem, ir pārmērīgi augsta. Pēdējais atzinums bija par pamatu, lai Komiteja konstatētu, ka situācija Latvijā neatbilst arī Hartas 13.panta 3.punkta normām.

Minētā sakarā aktuāls ir jautājums, kāda ir bijusi Latvijas reakcija attiecībā uz Komitejas secinājumiem? Jāatzīst, ka plašākas diskusijas publiskajā telpā šo Secinājumu sakarā nav izskanējušas. Vienīgie, kas uz tiem ir norādījuši, ir atsevišķas nevalstiskās organizācijas.

Satversmes 111.pantā ir ietvertas gan vispārīgās veselības aizsardzības tiesības, gan garantēts medicīniskās palīdzības minimums. Satversmes normā nav dotas nekādas norādes par to, kas ir medicīniskās palīdzības minimums. Tāpēc, lai noskaidrotu jēdziena “medicīniskās palīdzības minimums” saturu kontekstā ar pienākumu aizsargāt veselību, šī norma jāanalizē sistēmiski, vēsturiski un teleoloģiski. Sistēmiskai normas interpretācijai jāizmanto tie normatīvie akti, kuros detalizēti norādīts, kādus ārstniecības pakalpojumus valsts nodrošina par budžeta līdzekļiem. Svarīgi ir ievērot un piemērot starptautiski atzītos tiesību principus veselības aprūpes tiesību jomā.

Apskatāmās normas daļā ietvertā “medicīniskā palīdzība” tās visplašākajā izpratnē biežāk tiek apzīmēta ar terminu “veselības aprūpe”, tā parādot šīs palīdzības mērķi – iedarboties uz cilvēka veselību, un ar medicīnas zinātnē atzītiem līdzekļiem veikt cilvēku veselības nostiprināšanai un uzlabošanai nepieciešamos pasākumus.

Jāatzīmē, ka termins “medicīniskā palīdzība” LR tiesību aktos nav definēts, tas ir ļoti plašs, un tā izskaidrošanai jāizmanto terminu “veselības aizsardzība” un “veselības aprūpe” definīcijas.

Ārstniecības likuma 3.pantā ir definēts, ka “veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju īstenots pasākumu komplekss, tajā skaitā telemedicīna un darbības ar zālēm un medicīniskajām ierīcēm, pacienta veselības nodrošināšanai, uzturēšanai un atjaunošanai.”

Saskaņā ar Eiropas Padomes sniegto definīciju “veselības aprūpe” nozīmē pakalpojumus, kas piedāvā diagnosticēšanu, profilaksi, terapiju un rehabilitāciju, kas sniegti, lai saglabātu vai uzlabotu personas veselības stāvokli vai atvieglotu personas ciešanas. Šai aprūpei jāatbilst uz zinātnisko progresu pamatotiem standartiem un jātiek pakļautai pastāvīgam kvalitātes izvērtējumam.

Satversmes 111.pantā tiek lietots jēdziens “palīdzības minimums”. Šī pantā lietotais jēdziens nebūtu jāsaprot kā mazākā apjoma medicīniskā palīdzība, piemēram, tikai neatliekamā palīdzība. Analizējamajā jēdzienā ir atspoguļota ideja par valsts ierobežotām iespējām nodrošināt medicīnisko palīdzību ierobežoto finanšu resursu dēļ. Jēdziens “palīdzības minimums” ir jāinterpretē plašā kontekstā, pārbaudot, vai likumdevēja un izpildvaras lēmumi, kas ierobežo iedzīvotāju tiesības saņemt veselības aprūpi, ir pamatoti, taisnīgi un samērīgi.

Atskatoties vēsturiski, Satversmes VIII nodaļas projekta izstrādes komisija diskutējusi par jēdziena “palīdzības minimums” piemērotību. Izteikti priekšlikumi svītrot jēdzienu “palīdzības minimums”, svītrot tikai vārdu “minimums”. LU Cilvēktiesību institūta atzinumā tika norādīts, ka nav skaidrs, kas ir medicīniskās palīdzības minimums 111.panta izpratnē, un tik neskaidrs pants neatbilst Satversmes stilam. Lai arī norāde bijusi skaidra un pamatota, Saeima saglabājusi jēdzienu “palīdzības minimums”, to sīkāk nepaskaidrojot un neprecizējot.

Tomēr panta izstrādes izpēte liecina, ka likumdevējs ir saskaņojis normā ietvertās tiesības ar ANO Starptautiskā pakta par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām 12.pantā noteiktajām tiesībām nodrošināt cilvēku veselības aizsardzību. Nosakot tiesības ikvienam saņemt veselības aprūpes minimumu, likumdevējs ir paredzējis, ka tiesības neaprobežojas tikai ar neatliekamās palīdzības saņemšanu, bet tās tiek garantētas normā neprecizētā, bet plašākā apmērā.

Dr.iur. S.Olsena secina, ka jēdziena “palīdzības minimums” neskaidrībai ir tikusi veltīta vērība, bet norma nav izteikta konkrētāk. Tādejādi likumdevējs šī jēdziena konkretizēšanu un precizēšanu ir paredzējis risināt izdodot papildus tiesību aktus un dodot iespēju tiesību piemērotājiem konkrētajā gadījumā interpretēt Satversmes normu un precizēt tās saturu individuāli.

Lai gan Latvijā veselības aprūpes jomu kopumā regulē vairāk kā 15 speciālie likumi, kā centrālie apskatāmās tēmas ietvaros jāmin Ārstniecības likums un tajā ietvertā deleģējuma ietvaros izdotie Ministru kabineta noteikumi, kuri šobrīd Latvijā regulē veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas tiesības.

Saskaņā ar Ārstniecības likuma 4.panta pirmo daļu Ministru kabinets ir pilnvarots noteikt veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību, plānveida veselība aprūpes pakalpojumu saņemšanas pretendentu rindu veidošanas kārtību, to ārstniecības pakalpojumu veidus un apjomu, kuri tiek apmaksāti no valsts pamatbudžeta un pakalpojumu saņēmēju līdzekļiem, kā arī šīs samaksas kārtību. Tādējādi Latvijas likumdevējs praktiski visu svarīgāko jautājumu izlemšanu, ieskaitot arī jautājumu par valstī pieejamo un no valsts budžeta līdzekļiem nodrošināmo veselības aprūpes apjoma noteikšanu pilnībā ir deleģējis Ministru kabinetam.

Pamatojoties uz Ārstniecības likuma 4.panta pirmo daļu, Ministru kabinets ir izdevis 2013.gada 17.decembra noteikumus Nr.1529 “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība”. Šajā normatīvajā aktā ietvertais ārstniecības pakalpojumu apjoms katram indivīdam vai konkrētām personu grupām veido jēdziena “medicīniskās palīdzības minimums” saturu.

Tādējādi Latvijas konstitūcijā noteiktās manas kā cilvēka pamattiesības uz medicīniskās palīdzības minimumu ir konkretizētas izpildvaras pieņemtā normatīvajā aktā, atbilstoši apstrīdamajai normai izslēdzot iespēju likumdevējas varas pārstāvjiem – Saeimas deputātiem apspriest un izlemt minēto jautājumu.

Šobrīd Ministru kabinets ir noteicis gan tos veselības aprūpes pakalpojumus, par kuriem maksā valsts, gan arī tos, par kuriem valsts nemaksā, proti, tā saukto pozitīvo un negatīvo pakalpojumu grozu.

Tātad saskaņā ar Ministru kabineta noteikumos “Veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtība” noteikto jāsecina, ka valsts garantētajā medicīniskās palīdzības minimumā, ko personai no valsts budžeta līdzekļiem un viņa paša maksājumiem (pacienta iemaksa, līdzmaksājums) normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un apjomā nodrošina, ietilpst:

  1. Neatliekamās medicīniskās brigādes sniegtā palīdzība;
  2. Ambulatorā veselības aprūpe:

 

2.1. Primārās veselības aprūpes pakalpojumi:

2.1.1. Ģimenes ārsta un viņa praksē nodarbināto ārstniecības personu sniegtā veselības aprūpe;

2.1.2. Zobārsta un higiēnista sniegtā veselības aprūpe personām vecumā līdz 18 gadiem (turpmāk – bērni) un atsevišķām iedzīvotāju kategorijām;

2.1.3. Veselības aprūpe mājās;

 

2.2. Sekundārās un terciārās ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumi:

2.2.1. Ārsta, kurš specializējies noteiktā specialitātē un nav minēts šo noteikumu apakšpunktā (turpmāk – speciālists), un citu ārstniecības personu sniegtā veselības aprūpe;

2.2.2. Laboratoriskie un vizuālās diagnostikas izmeklējumi;

2.2.3. Dienas stacionārā sniegtie veselības aprūpes pakalpojumi;

2.2.4. Neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšana stacionāro ārstniecības iestāžu uzņemšanas nodaļās, ja persona netiek stacionēta, un steidzamās medicīniskās palīdzības punktos;

 

  1. Stacionārā veselības aprūpe;

 

  1. Zāles un medicīniskās ierīces, kuras dienests iepērk centralizēti.

 

Savukārt saskaņā ar minēto Ministru kabineta noteikumu 11.punktā noteikto no šī “minimuma” tiek izslēgts garš saraksts ar veselības aprūpes pakalpojumiem, kurus no valsts budžeta neapmaksā, aptverot gan tādus pakalpojumus kā audu un orgānu transplantāciju, gan ārstēšanos sanatorijās un kūrortos. Vienlaikus šajā sarakstā tiek minēti izņēmuma gadījumi, kuros šos pakalpojumus valsts tomēr apmaksā, piemēram, ja tie tiek sniegti bērniem vai citām īpaši atrunātām personu grupām, kam, saņemot valsts apmaksātos pakalpojumus, nav jāmaksā arī pacienta iemaksa. Tāpat tie paredz, ka valsts pilnībā apmaksā medicīnisko aprūpi mājās (kā sekas ievērojamam gultasvietu samazinājumam slimnīcās krīzes laikā). Lai pacients saņemtu veselības aprūpes pakalpojumus mājās, ģimenes ārstam vai speciālistam ir jāpamato šāda nepieciešamība.

 

Kā jau iepriekš minēts, valsts pilnībā apmaksā neatliekamās medicīniskās brigādes sniegto palīdzību, kā arī neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu slimnīcās un traumpunktos. Tomēr jāuzsver, ka bez maksas ir tā palīdzība, kura vajadzīga dzīvības glābšanai. Piemēram, ja uz neatliekamās palīdzības punktu persona atnāk ar lauztu roku – pieaugušajam jāmaksā pacienta iemaksa. Vienlaikus tiek atzīts, ka neatliekamā palīdzība nevar ilgt mūžīgi. Kad dzīvības apdraudējums ir novērsts, sākas ārstēšana, un par to jau jāmaksā pacienta iemaksa. Tādēļ arī tad, ja uz slimnīcu pacients atvests ar neatliekamās palīdzības transportu, bieži jau no otrās dienas viņam jāmaksā pacienta iemaksa.

 

Satversmē noteiktais medicīniskās palīdzības minimums ir jēdziens, kas mainās līdz ar zinātnes un medicīnas tehnoloģiju attīstību. Kas pirms dažiem gadiem tika uzskatīts par neiespējamu, tas šobrīd jau ir viegli izdarāms un plaši pieejams un tādejādi kļūst par to “minimumu”, uz ko cilvēki paļaujas savas veselības atjaunošanā. Minimums attīstās līdz ar laiku un nevar būt sastindzis. Tas noteikti šobrīd vairs nav tāds pats, kāds bija 1998.gadā, kad Satversmē tika iekļauts 111.pants. Tam atbilstīgi mainījies veselības aprūpes organizēšanu un finansēšanu reglamentējošo normatīvo aktu saturs un apmaksājamo pakalpojumu loks.

 

Tiesības uz veselību pieder pie sociālajām tiesībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šo tiesību nodrošināšanā valsts pienākumu apjoms var būt atkarīgs no tās rīcībā esošajiem resursiem. Tāpat sociālo tiesību jomā valstij parasti ir plaša rīcības brīvība izvēlēties, kādā veidā tā ierobežoto resursu ietvaros savas saistības izpildīs. Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota

 

Bet, skatot lietu par dārgu medikamentu nodrošināšanu bez maksas, Satversmes tiesa secinājusi: starptautiskā cilvēktiesību normu piemērošanas prakse liecina, ka no tiesībām uz veselību valstij neizriet pienākums nodrošināt ikvienam nepieciešamās zāles bez maksas. Šāds pienākums neizriet arī no tiesībām uz dzīvību un tiesībām uz privāto dzīvi.

 

Nepšaubot sociālo tiesību realizācijas ciešo saistību ar katras valsts iespējām, tomēr vērā ņemama ir šāda cilvēktiesību atziņa – ja kādas sociālās tiesības ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts no tām nevar atteikties. Šīm tiesībām vairs nav tikai deklaratīvs raksturs. Latvijas likumdevējs un izpildvara nevar atteikties nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumus, jo tiesības tos saņemt ir ietvertas konstitūcijā. Tāpēc īpaši nozīmīgi ir noskaidrot, kāds ir Satversmes 111.pantā ietvertā jēdziena “medicīniskās palīdzības minimums” kvantitatīvais un kvalitatīvais saturs attiecībā uz katra Latvijas iedzīvotāja tiesībām prasīt un saņemt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus.

 

Vispirms jānorāda, ka konstitucionālo tiesību īstenošanai, tajā skaitā veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai, ir jābūt kopējai valsts un valstī valdošo politiķu prioritātei, lai tā varētu realizēt Satversmes 89. pantā ietverto pienākumu. Valsts varai jeb politiķiem, kas pieņem lēmumus par veselības aprūpei piešķiramo līdzekļu apjomu, ir jārespektē un jāīsteno Satversmes preambulā noteiktais, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, un 1.pantā noteiktais – “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Proti, valsts varai ir pienākums taisnīgi sadalīt publiskos, no iedzīvotājiem iekasētos līdzekļus. Pamattiesību īstenošanai ir jānodrošina tāds budžeta līdzekļu apjoms, kas nodrošina konkrētās tiesības īstenošananu.

 

Sociāli atbildīgs risinājums ir tāds risinājums, kura rezultātā atsevišķu personu tiesiskās intereses tiek saskaņotas ar visas sabiedrības interesēm. Sociālas valsts principa nepieciešamība parasti tiek saistīta ar cilvēka cieņu, taisnīgumu, vienlīdzību un solidaritāti. Cilvēks nedrīkstētu dzīvot tādos ekonomiskos apstākļos, kas viņu padarītu par objektu. Ir jānodrošina vismaz minimāli apstākļi, lai cilvēks varētu baudīt savas cilvēktiesības.

Tāpēc, analizējot jēdziena “medicīniskās palīdzības minimums” kvalitatīvo un kvantitatīvo saturu, ir jāvērtē, vai katrā konkrētā situācijā individuāli (piemēram, tiesu prasības lietā) vai kopumā ir nodrošināts taisnīgums. Neapstrīdams ir fakts, ka Latvijā veselības aprūpes pakalpojumiem likumdevējs un izpildvara jau ilgstoši atvēl ne vairāk kā 3,5 % no kopējā valsts budžeta, savukārt citas Eiropas valstis – vidēji divreiz vairāk.

Tāpēc jādomā, ka tie politiskie lēmumi, kas ir saistīti ar līdzekļu piešķiršanu veselības aprūpei, nerespektē valsts pienākumu taisnīgi sadalīt publiskos līdzekļus pamattiesību nodrošināšanai.

Satversmes tiesa ir arī norādījusi, ka valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu resursu izmantošanu un panākt taisnīgu līdzsvaru veselības aprūpei atvēlēto finanšu resursu sadalē, ievērojot atsevišķu pacientu nepieciešamību saņemt dārgus veselības aprūpes pakalpojumus un vispārējo nepieciešamību nodrošināt veselības aprūpes pieejamību pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai.

 

Turklāt Latvijā Ministru kabinetam, kas ir izpildvara, bet nav likumdevējs, ir dotas nepamatoti plašas tiesības noteikt iedzīvotājiem pieejamo veselības aprūpes apjomu. Līdz šim likumdevējs nav pienācīgā mērā rūpējies, lai ar likumu tiktu noteikts tas veselības aprūpes pakalpojumu apjoms, kuru valsts nodrošina iedzīvotājiem saskaņā ar Satversmes 111.pantā noteikto.

Situācija, kurā izpildvara ir tiesīga izdot normatīvos aktus, kas nosaka pamattiesību īstenošanas apjomu un to ierobežošanu, ir pretrunā Satversmes 64.pantā noteiktajam par likumdevēja varu Latvijā.

 

Viens no pamatojumiem ir, ka likumdevējam ir jāveic īpaša tiesiskā analīze gadījumos, ja valstij sarūk pieejamie resursi. Lai tiesiski pamatotu pieejamo veselības aprūpes pakalpojumu apjoma samazināšanu, būtu jāizdara likuma grozījumi, rūpīgi apsverot taisnīguma un sabiedrības interešu aizsardzības prasības. Jāievēro, ka reformas nedrīkst būt tādas, kas atņem vai ievērojami apgrūtina iedzīvotāju tiesības saņemt nepieciešamos ārstniecības pakalpojumus. Veicot strukturālas reformas, jānodrošina, lai saglabātos veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, lai iedzīvotāji būtu pietiekami informēti par reformas būtību un paredzēto pakalpojumu sniegšanas kārtību.

 

Satversmes 111. pantā noteikto tiesību īstenošanā ir nozīmīgi ievērot 91.panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu un otrajā teikumā ietverto diskrminācijas aizlieguma principu. Būtiski ir nodrošināt taisnīgu un pieejamu veselības atprūpi ikvienam.

Satversmes tiesa spriedumā lietā Nr.2008-37-03 uzsvērusi vienlīdzības principa nozīmību veselības aprūpei paredzēto līdzekļu taisnīgā sadalē. Cilvēktiesību īstenošanā veselības aizsardzības jomā ir pieļaujama pozitīvā diskriminācija – valsts ir tiesīga piešķirt lielāku tiesību apjomu , piemēram, bērniem, personām ar īpašām vajadzībām un veciem cilvēkiem.   Tāpat valstij ir pienākums nodrošināt taisnīgu atlīdzību gadījumos, ja personas tiesības uz veselību tikušas apdraudētas, kā arī tad, ja persona nav varējusi realizēt tiesības saņemt medicīniskās palīdzības minimumu un tas ir radījis kaitējumu.

 

Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta arī starptautisko tiesību normu nozīmība Satvermes 111.panta kontekstā.

 

Analizējot 111.panta piemērošanu, Satversmes tiesa spriedumā Nr.2002-04-03 ir norādījusi:

“Šā panta saturs noskaidrojams ciešā sasaistē ar Satversmes 89.pantu, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem”. Satversmes tiesa atzinusi:

“No šā panta redzams, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās cilvēktiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām, bet gluži pretējs – panākt šo normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojumas pēc iespējas atbilstoši interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē.”

 

Runājot par veselības aprūpes nodrošināšanu praksē, svarīgi ir izprast veselības aprūpes sistēmas organizatorisko struktūru. Latvijā veselības aprūpe ir iedalīta četrās pamatgrupās jeb līmeņos: neatliekamā medicīniskā palīdzība, primārā veselības aprūpe, sekundārā un terciārā veselības aprūpe. Sekundārā un terciārā veselības aprūpe detalizētāk iedalāma divās grupās – ambulatorā un stacionārā veselības aprūpe.

 

Primārā veselības aprūpe ir valsts veselības aprūpes sistēmas galvenais posms veselības aprūpes nodrošināšanā, tas ir pirmais veselības aprūpes sistēmas līmenis daudzpakāpju sistēmā. Tai jānodrošina slimību profilakse, ārstēšana un sarežģītākos gadījumos, izvērtējot nepieciešamību, jānodrošina pacienta savlaicīga nokļūšana nākamajā līmenī – sekundārajā vai ļoti sarežģītos un retos gadījumos arī terciārā. Primārā veselības aprūpe ir ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai ārstniecības iestādē vai tās dzīvesvietā sniedz šādi primārās veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēji: ģimenes ārsts, ārsta palīgs (feldšeris), māsa, vecmāte, kura nodarbināta ģimenes ārsta praksē, zobārsts, zobārsta asistents, zobārsta māsa un higiēnists; ārstniecības personas, kuras nodrošina veselības aprūpi mājās.

 

Sekundārā veselības aprūpe ir veselības aprūpes pakalpojumu kopums, ko personai ambulatorajā ārstniecības iestādē vai stacionārajā ārstniecības iestādē sniedz kādā slimību profilā specializējusies ārstniecības persona vai ārstniecības atbalsta persona. Tā ir orientēta uz neatliekamu, akūtu un plānveida medicīnisku palīdzību – ātru un kvalitatīvu diagnostiku, intensīvu ārstēšanu un rehabilitāciju ar mērķi maksimāli ātri un kvalitatīvi panākt pacienta izveseļošanos vai samazināt slimības izpausmes līdz tādai pakāpei, kad ir iespējama tālāka ārstēšana primārās veselības aprūpes sistēmā.

 

Terciārā veselības aprūpe atšķiras no sekundārās ar to, ka tā ir augsti specializētu pakalpojumu nodrošināšana vienā vai ierobežota skaita ārstniecības iestādēs. Tās pazīmes ir: īpaši dārgas tehnoloģijas, retas vai bīstamas slimības, augsta riska ārstēšana, kas prasa īpašas prasmes.

 

Paradoksāli ir tas, ka šis sistēmas regulējums, kas uzskatāms par veselības aprūpes nodrošināšanas pamatu, izriet nevis no Ārstniecības likuma, bet no Ministru kabineta noteikumiem. Tādējādi, lai atteiktos no kāda šī veselības aprūpes posma, likumdevēja piekrišana nav nepieciešama! Vienīgais izņēmums būtu neatliekamā medicīniskā palīdzība, kura ir minēta arī Ārstniecības likuma 16.pantā. Bet – ja valdība kādā dienā izlemtu, ka terciārā stacionārā veselības aprūpe ir pārlieku liels slogs veselības aprūpes budžetam, no šī līmeņa varētu atteikties bez liekām diskusijām Saeimā, kur, kā zināms, ir pārstāvētas ne tikai valdībā pārstāvētās partijas.

 

Attiecībā uz naudas resursu iegūšanu atkal jau Ministru kabineta noteikumi paredz, ka daļu veselības aprūpes finansē no valsts budžeta līdzekļiem un pacienta paša maksājumiem (pacienta iemaksas, kas ir maksājums, kuru pacients veic, saņemot valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus, un līdzmaksājums – pacienta maksājums par veiktajām ķirurģiskajām operācijām).  Šim maksājumam jābūt simboliskam, lai tas, no vienas puses, dotu paša pacienta ieguldījumu un novērstu nevajadzīgu pakalpojumu izmantošanu, bet, no otras puses, nebūtu šķērslis pakalpojuma saņemšanai.

Budžeta sagatavošanas gaitā ne vienmēr tiek ņemtas vērā vajadzības, bet prioritāri ir pieejamie naudas resursi, kas ir ierobežoti. Šie finanšu ierobežojumi netiek sabalansēti ar valsts garantētā minimuma pārskatīšanu, bet gan tiek mēģināts ierobežot piedāvājumu, maksājot ārstniecības iestādei par ierobežotu pakalpojumu apjomu, nosakot finanšu griestus, vai atlikt pakalpojama sniegšanu uz vēlāku laiku, veidojot rindas.

Ja pieprasījums būtiski pārsniedz valsts noteiktos finanšu ierobežojumus, tad rodas situācijas, kad pacientam nav iespēju risināt savas veselības problēmas par publiskajiem līdzekļiem un problēmas risinājums tiek atlikts, vai tiek meklētas iespējas to darīt par privātajiem līdzekļiem.

Jāņem vērā arī tas, ka ārstniecības iestāžu interese ne vienmēr ir atlikt jautājumu, bet gan izmantot iespēju piesaistīt pacienta privātos līdzekļus. Šāda situācija bieži izraisa neapmierinātību pacientu vidū.

Publiskais finansējums ir beidzies, bet ir iespēja izvēlēties maksāt pašam par pakalpojumu un saņemt to ātrāk vai gaidīt, līdz valstij parādīsies līdzekļi. Sevišķi izteikti tas ir vizītēs pie ambulatorajiem speciālistiem un medikamentu cenu kompensācijā. Turīgākajiem iedzīvotājiem ir vieglāk izdarīt izvēli, jo viņiem ir līdzekļi, lai samaksātu.

Trūcīgiem pacientiem šī izvēle var novest, vai nu pie ārstēšanās atlikšanas un veselības pasliktināšanās, vai nonākšanas galējā nabadzībā, kad, lai iegūtu līdzekļus ārstniecībai, tiek iztērēti pēdējie pieejamie līdzekļi.” Šķiet, ka šajā kontekstā “pacienta izvēli” drīzāk var salīdzināt ar ķīlnieka izvēli pakļauties sagūstītāju prasībām, vai nē.

 

Paralēli kā negatīva tendence jāatzīmē arī iedzīvotāju pašu gatavība veikt neoficiālus maksājumus medicīnas personālam, lai nodrošinātu vai paātrinātu savu piekļūšanu valsts garantētajiem pakalpojumiem. Tā 2011.gada SKDS veiktajā pētījumā noskaidrots, ka no aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri pēdējo divu gadu laikā bija ārstējušies poliklīnikā un/vai slimnīcā, katrs trešais (33%) bija veicis neoficiālus maksājumus. Savukārt tirgus un sociālo pētījumu aģentūras “Latvijas Fakti” 2012.gada novembrī veiktā pētījuma rezultāti liecināja, ka tendence par medicīnas pakalpojumiem norēķināties neoficiāli nedaudz samazinājusies, jo no aptaujātajiem neoficiālus maksājumus, dāvanas vai pazīšanos izmantojuši 28% iedzīvotāju.

 

Veselības aprūpes sistēmas ietvaros pacienta tiesības uz ārstniecību nosaka Pacientu tiesību likuma 5.pants, kas ietver savlaicīgu un veselības stāvoklim atbilstošu, pēctecīgu ārstniecību, kā arī laipnu attieksmi, kvalitatīvu un kvalificētu ārstniecību, neatkarīgi no pacienta slimības rakstura un smaguma.

 

Latvijā veselības aprūpes jomā juristi visvairāk sūdzību no pacientiem saņem saistībā ar valsts kompensējamo medikamentu un dārgu medicīnisko tehnoloģiju pieejamību. Tāpat sūdzību avots nereti ir arī valsts definētie apmaksātie pakalpojumi, uz kuru saņemšanu noteiktas nesamērīgi garas rindas. No valsts pārvaldes puses netiek sekots līdzi, vai šīs rindas ir saprātīgas.

 

Valstij ir tiesības un rīcības brīvība, veidojot veselības pakalpojumu grozu, bet, pastāvot nevienlīdzīgai attieksmei, reto slimību pacientiem tiek liegtas tiesības uz veselības aizsardzību, noteiktu dzīves kvalitāti un dzīvību. Likumsakarīgi rodas jautājums, vai tas ir taisnīgi un pieņemami sociāli atbildīgā valstī?

 

Līdzīgi kā citās ES valstīs Latvijā nacionāla līmeņa rīcības plāns reto slimību jomā tika izstrādāts un apstiprināts tikai Veselības ministrijā, taču valdības līmenī tas nav akceptēts. Visus plānā paredzētos pasākumus bija paredzēts veikt esošā budžeta ietvaros, papildus līdzekļus nepieprasot.

 

Kritiska situācija jau daudzus gadus pastāv arī reto slimību pacientu nodrošinājumā ar valsts kompensējamiem medikamentiem.

 

Absurdi, ka pat rūpes par tāda dzīvībai svarīga medicīniskā palīglīdzekļa kā skābekļa aparāta sagādāšanu ir atstātas pašu pacientu ziņā. Ne tikai jau minētās pulmonālās hipertensijas gadījumos, bet arī daudzu citu slimību gadījumos, kad ir apgrūtināta organisma apgāde ar skābekli, ir vajadzīgs skābekļa aparāts jeb skābekļa koncentrātors. Tas bieži ir dzīvības, ne tikai veselības jautājums. Latvijā par valsts budžeta līdzekļiem nevienam cilvēkam šāda palīdzība netiek nodrošināta, un pacienti meklē visdažādākās iespējas “iegūt sev skābekli”, jo apmaksāt ne aparāta iegādi, ne īri nevar. Faktiski daudzu slimību pacienti ir atstāti vieni aci pret aci ar situāciju, ka viņiem vajadzētu normāli elpot, bet tas nav iespējams bez šīs ierīces…

Pacientu organizācijas gan norāda arī iespējamos iemeslus, kāpēc šis jautājums gadiem ilgi netiek sakārtots, piesaucot staļinisma laika teicienu: “Nav cilvēku, nav problēmu.”

 

Ar minēto tiesisko regulējumu pastāv risks, ka jebkura medicīniskā palīdzība, tai skaitā arī neatliekamā, var tikt „kvotēta”, noteikts pacienta līdzmaksājums, kā rezultātā var tikt apdraudēts Satversmes 111.pantā noteiktais valsts pienākums garantēt ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu. Nav pieļaujams neatliekamās medicīniskās palīdzības apjoma noteikšanu deleģēt Ministru kabinetam.

 

Veselības aprūpes pamatpakalpojumiem principu līmenī, ko ikvienam garantē valsts, ir jābūt skaidri noteiktiem likumā, un likumdevējs nedrīkst konstitucionāla ranga vērtību pilnībā deleģēt Ministru kabinetam, skaidri neiezīmējot pakalpojumu apjomu un pieejamību. Nav pieļaujams, ka valsts garantē tikai neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādes pakalpojumus un ambulatori sniegtā neatliekamā medicīniskā palīdzība jau ierobežota ar noteiktu pacienta līdzmaksājumu.

 

Jau šobrīd Ministru kabinets ir pārkāpis deleģējuma robežas, nosakot, ka par ambulatori sniegtiem neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumiem ir maksājama pacienta iemaksa.

 

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) daudzkārt uzstājusi uz veselības aprūpes likumdošanas sakārtošanu, uzskatot, ka nepieciešami divi “jumta” likumi – jau esošais Ārstniecības likums un Sabiedrības veselības likums. Kā atzinis LĀB – ārstniecības finansēšanas kārtību varētu iestrādāt arī Ārstniecības likumā, bet gadījumā, ja likumdevēji uzskata, ka nepieciešams jauns Veselības finansēšanas likums, veidojot likumu, kas ne tikai nosaka naudas iekasēšanas mehānismu, bet naudas tērēšanas regulas, ko šobrīd nosaka pārlieku sarežģīti un bieži grozīti MK noteikumi.

 

Ārstniecības likumā ir atrodamas atsevišķas vispārēja rakstura normas un savstarpēji nesaistīti panti, daudzos no kuriem kā vienīgais regulējums noteikts deleģējums valdībai regulēt atsevišķo jomu, pat neprecizējot deleģējuma apmēru.

Iepriekš jau vairākkārt ticis minēts piemērs, kad šādas likumdevēja pieejas rezultātā, viss veselības aprūpes organizēšanas un arī finansēšanas regulējums ir pārceļojis uz zemāka spēka normatīvo aktu – Ministru kabineta noteikumiem. Tādējādi likumdevēja kompetences jautājums šobrīd faktiski tiek regulēts valdības līmenī, līdz ar ko ir zudis konstitūcijā nostiprinātais institucionālais līdzsvars starp likumdevēju varu un izpildvaru.

 

Gadījumos, kad vien sociālo tiesību normas ir pietiekami skaidras ar iespēju tiesām tās piemērot konkrētai situācijai, tām ir visas tiesības to darīt. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir paudusi līdzīgu nostāju, prasot, lai valstis paredz iespēju tiesības uz veselības aizsardzību nodrošināt caur atbilstošu tiesību aizsardzības mehānismu.

 

Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilst Satversmes preambulā nostiprinātajam un no Satversmes 1.panta izrietošajam sociāli atbildīgas valsts principam, kā arī Satversmes 64., 89. un 111.pantam.
Pamatojoties uz teikto un Satversmes tiesas likuma 19.2 pantu,

 

lūdzu Satversmes tiesu:
atzīt Saeimas 1997.gada 12.jūnijā pieņemtā Ārstniecības likuma 4.panta pirmo daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1., 64., 89. un 111. pantam un spēkā neesošu.
 

 

________________________ Valdis Krisbergs (p/k 310144 – 11567)

 

 

 

 

    

 

Konstitucionālo sūdzību sastādījis

Zvērināts Juridiskās palīdzības birojs

 67270292, 29180099

 WWW.temida.lv

 

Sūdzība Eiropas Cilvēktiesību tiesā .pdf formātā pieejama šeit:

Cilveektiesiibas